Saulainieši ar bažām raugās uz aktīvajiem būvniecības darbiem, kuru dēļ plānots nocirst vienīgo sarkano ozolu apkaimē. Par situāciju “Bauskas Dzīvei” vēstīja vietējā iedzīvotāja Marina Kazanceva, norādot uz paradoksālu un pretrunīgu pieeju koku saglabāšanā Bauskas novada teritorijā.
“Saprotu, ka koku zāģēšanas bumā, kas pārņēmis Bauskas novadu, ir visai muļķīgi uztraukties par vienu koku ciematā, kur koku it kā ir gana. Par koku, uz kuru neattiecas neviens formāls aizsardzības nosacījumu punkts.
Taču ar kokiem veidojas absurda situācija, kad pretrunā nonāk argumenti par zaļāku vidi – koki jānozāģē veloceliņam vai atkritumu vedēja ērtākai izbraukšanai, bet iebildums, ka konkrētais koks ir vienīgais šķirnes eksemplārs teritorijā, nav pietiekams, lai to saglabātu.
Ironiski, bet Saulainē, vietā, kur aug desmitiem dažādu sugu koku, gan Latvijai tradicionālo, gan introducēto, sarkanais ozols ir tikai viens, un tas pats, kā izrādās, aug “nevietā”. Tas ir vienīgais no vairākiem savulaik stādītajiem sarkanajiem ozoliem, kam izdevies izdzīvot un izaugt par krāšņu koku. Arī tas tagad kritīs par upuri senioru aprūpes centra būvniecības plāniem,” norāda M. Kazanceva.
Viņa atzīmē, ka būvniecības teritorijā jau nozāģēti vairāki koki – krāšņs parastais ozols un liepa, un tagad pienākusi kārta vienīgajam sarkanajam ozolam. Tajā pat laikā nav skarts neviens no daudzajiem vītoliem un ne pārāk izteiksmīgas kļavas, kas aug dažus metrus tālāk. M. Kazanceva lēš, ka cilvēkam, kurš pieņēma lēmumu šajā jautājumā, iespējams, vītoli ir mīļākie koki.
Interesējoties Bauskas novada pašvaldībā par principiem, pēc kādiem lemj par koku un citu stādījumu likvidēšanu un jaunu ierīkošanu būvniecības projektu un renovācijas gaitā, Bauskas novada domes Attīstības un būvniecības departamenta vadītājs Mārtiņš Veinbergs atbild: “Principi ir ļoti vienkārši – ja būvē vai atjauno ceļus, tas nenozīmē, ka automātiski jācērt nost koki, kas aug ceļmalā”.
Viņš paskaidro, ka vienlaikus vērtē, vai pie kokiem, tuvumā vai zem saknēm nav komunikācijas tīklu, vai būvēs jaunas komunikācijas, vai atjaunos tīklus.
“Ja traucē, koku likvidācija ir neizbēgama, jo vērtē daudzus faktorus – aizsargjoslas, kādā attālumā komunikācijas ir jābūvē. Veidojot jaunu vai atjaunojot ceļu, jāskatās gabarīti, ko normatīvi uzliek, un tad koka novākšana ir neizbēgama. Ir zināms, ka koridori, kas pieder pašvaldībai, ir ļoti šauri, un nav iespējas ceļus no kokiem atvirzīt. Ir aizsargājamie koki, tas ir cits jautājums, ar tādiem vēl neesam saskārušies. Tad jābūt saudzīgiem un dažādiem gudriem paņēmieniem jāmēģina no šiem kokiem atvirzīties.
Saulainē ir jāizvieto divas lielas ēkas ar sarežģītu konfigurāciju, un pusotra mēneša laikā nevarējām atrast pareizāko risinājumu, kā ēkas savietot – jāskatās saules puse, attālums vienai no otras, tuvumā esošās komunikācijas. Risinājums atrasts tāds, ka viens koks, kas iedzīvotājiem liekas ļoti svarīgs, ir jālikvidē, un to likvidēs. Šajā projektā ir plānots iestādīt ne mazāk kā 30 jaunus kokus. Ar būvniekiem vienojāmies, ka viens no kokiem būs tieši tādas pašas šķirnes ozols jau palielā augumā, tas nebūs maziņš stāds, kuru iestādīs likvidējamā koka vietā,” akcentē M. Veinbergs.
M. Kazanceva norāda, ka, lasot formālo atbildi uz jautājumu par koku likteni būvniecības teritorijā, rodas cits jautājums – kurš un pēc kādiem kritērijiem ir vērtējis, kas šajā gadījumā ir optimāli?
“Kvantitāte vai kvalitāte? Cik koku nozāģē vai kādus? Saglabāt tos, kas aug grupās, bet ne atsevišķi augošos?
Diemžēl apkārtnes iedzīvotāji nav iepazīstināti ar šiem argumentiem un būvniecības plāniem. Kāpēc? Varbūt nav vajadzības tērēt līdzekļus 30 jaunu stādu iegādei, bet izmantot naudu, lai saglabātu vienu īpašu koku?
Visus šos kokus savulaik stādīja zināmi cilvēki. Vietējie iedzīvotāji, tehnikuma audzēkņi pasniedzēju vadībā. Stādīšana notika ar cēlu mērķi un saukļiem, bet tagad kokus vieglu roku nozāģē, pat neuzskatot par vajadzīgu kaut ko izskaidrot sabiedrībai.
Cilvēkiem nav skaidrs, pēc kādiem principiem lemj par koku un citu stādījumu likvidēšanu un jaunu ierīkošanu būvniecības un renovācijas gaitā. Kādi ir arboristu un ainavu arhitektu viedokļi? Bieži zāģēšana izskatās pēc haotiskas rīcības, kam no malas nevar saskatīt loģiku, ja vien mērķis nav regulāri papildināt stādu tirgotāju maciņus.
Saprotu, ka tā notiek daudzviet Latvijā. Tā cilvēkiem zūd motivācija piedalīties koku stādīšanā vai teritoriju labiekārtošanā. Stādot kaut ko pat savas mājas apkārtnē, tu nevari būt drošs, ka tam ļaus nodzīvot mūžu pilnībā. Lielākā daļa aiziet bojā jau agrā vecumā, jo vienkārši neieaug vai tiek cītīgu teritorijas kopēju (!) notrimerēti, vai arī cieš no vandaļa rokas. Savukārt tos, kam paveicas izdzīvot, var likvidēt, kad tie sasnieguši skaistāko vecumu un formu, jo traucē kādai būvniecībai vai kaut ko aizēno.
Kokam, krūmam, tāpat kā cilvēkam, vajadzīgi gadi, pat desmiti, lai tas sasniegtu pilnbriedu. Pa šo laiku teritorijai, kur koks stādīts, var mainīties īpašnieks, un tam būs pilnīgi vienalga par koka vēsturi, par tiem, kas to stādījuši vai ikdienā uzlūko ar prieku, vāc ziedus tējām, zarus Jāņu pušķiem, mācās pazīt šķirnes utt.
Atliek tikai cerēt, ka vismaz vienam no 50 jaunajiem stādiem izdosies sasniegt nozāģēto koku vecumu un skaistumu un priecēt apkārtējos. Bet tagad jāsteidz bildēt iznīcībai nolemtais vienīgais sarkanais ozols Saulainē! ” tā M. Kazanceva.
