Bauskas kopienas centrā «Pasta 5» 26. aprīlī sarīkota grāmatas «Emerita Buķele. Neatkarības balss» atklāšana, kas bija veltīta Augstākās padomes lēmumam pirms 35 gadiem atjaunot Latvijas neatkarību.
Bijusī Latvijas PSR Augstākās padomes deputāte Emerita Buķele bija viena no tām, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par deklarāciju, kura atcēla 1940. gada Saeimas lēmumu par Latvijas pievienošanu Padomju sociālistisko republiku savienībai un sāka neatkarības atgūšanas procedūru. Šis lēmums bija rezultāts ilgam un ļoti lielam iepriekšējam darbam.
Vēstures lasījumi par 4. maiju Bauskas rātsnamā sestdien noslēdzās ar Maksima Krutikova stāstījumu par Emeritu Buķeli un pēc tam turpinājās kopienas centrā «Pasta 5» ar grāmatas atklāšanu. Grāmatas veidotājs ir Maksims Krutikovs, kura kontā ir arī grāmata par Atmodas laika notikumiem Iecavā «Kaut pastalās, bet brīvi». Plānos ir grāmata par Atmodas laiku Bauskas rajonā «Pārmaiņu vētras stūrmaņi».
Autors piebilda, ka ir plānots aicināt pašvaldību atbalstīt paplašinātu grāmatas izdevumu, jo parādījušās jaunas liecības, kas pētījumam ir noderīgas. Ar laiku, ņemot vērā pieprasījumu, būtu vērts izdot jaunu grāmatu. M. Krutikovs aicināja sabiedrību atklāt vēstures liecības un stāstus par Bauskas rajonā Atmodas laikā piedzīvoto.
Politiķe E. Buķele mūžībā aizgāja 2023. gada 27. septembrī. Vēlāk viņas meita Inita Andžāne atrada politiķes dienasgrāmatas, kas veltītas tieši pārmaiņu periodam – Latvijas neatkarības atgūšanai. Ar kopēju vienošanos un I. Andžānes finansiālu atbalstu tapa grāmata.
«Tajā laikā mācījos universitātē, un man bija pilnīgi citas intereses. Grāmatu lasīju kā atklājumu. Kad prasīja ģimenes viedokli, bija iekšējā apspriede un mēģinājām saprast, kas bija galvenie iemesli, kāpēc Emerita izvēlējās iet šo ceļu. Mums nebija vienota viedokļa. Sapratām – viņai bija pārliecība, ka tas ir svarīgi, bet tieši nevienam no mums Emerita nebija to skaidrojusi. Tāpēc viss bija kā atklājums, un sapratu pārdomu ķēdīti, kā tas ir noticis. Ja nebūtu Maksima apbrīnojamā entuziasma, grāmatas nebūtu. Dienasgrāmatas saglabātu, pāršķirstītu, bet tas nebūtu kļuvis par vēsturisku avotu. Lasu intervijas un domāju: «Tiešām mana mamma to teikusi?» Tādas sarunas mēs ar mammu nerunājām. Grāmatā ir svarīgas piezīmes un fotogrāfijas, jo tās ir atmiņas, kuras ikdienā izbālē, kaut kas kļūst par folkloru, bet grāmatā var sajust tā laika atmosfēru un notiekošo. Mūsu ģimenes loceklis ir tādā vēsturiskā notikumā bijis klāt, un 4. maijs mums vienmēr ir bijis svarīgs datums,» grāmatas atklāšanā pauda I. Andžāne.
Grāmatas būs pieejamas arī Bauskas novada bibliotēkās.
Dažiem pasākuma dalībniekiem grāmatas ar ierakstiem bija dāvanās, jo viņi bija dalījušies ar atmiņām tapšanas procesā. Viens no šiem cilvēkiem – bijušais Augstākās padomes deputāts Dainis Vanags teic: «Mums, baušķeniekiem, kas bijām deputāti no Bauskas, es un Emerita Buķele, iekšā bija tas zemgaļu gars, kas mūs abus divus dzenāja pa vietām, kur citiem negribējās iet. Rubika aresta laikā un kompartijas namu pārņemšanas laikā bijām abi ar Emeritu. Čekas pārņemšana – steidzīgi veidoja komandu, bija doma, ka jāiet, bet – kas ies? Un tā mēs uz čekas māju ejam abi ar Emeritu. Ir nakts, ir neomulīga sajūta, Rīgas čekas namā augšā ir ložmetēji, sargi ar stobriem, apskata, kas mēs esam. Iekšā kāds skraida ar pistoli. Tas tajā laikā mums, kas karu nebija redzējuši, bija liels piedzīvojums. Jāiet pārņemt kara daļu īpašumus – atkal ar Emeritu braukājām. Gan pa Bauskas kara daļām, gan citās Latvijas pusēs. Arī briesmīgais monstrs, kuru nogāza, – Skrundas lokators. Tur sarunās atkal mēs ar Emeritu tiekamies.»
Ar atmiņām dalījās arī baušķeniece Ārija Krezevska: «Grāmata paliek nākamajām paaudzēm. Kas grib, tas var tālāk meklēt. Es tajā laikā daudz sēdēju pie radio un klausījos. Ar televizoru brīžiem bija tā, kā bija. Sākumā nebija bail, bet bija bail Augusta puča dienās. Tad bija televizorā ainas, kā tas notika Maskavā, kur Jeļcins viņus apstādināja. No tā laika momentiem atmiņā palikušas Mavrika Vulfsona runas. Tiem cilvēkiem vajadzēja lielu drosmi, jo, aizejot uz sēdi, ne vienmēr varēja būt droši, kā tur būs. Atcerējos, kā Anatolijs Gorbunovs stāstīja – brīžiem bijis tā, ka atvadījies no ģimenes un gājis uz darbu, paņemot līdzi ieroci.»
Fragmenti no Emeritas Buķeles dienasgrāmatās fiksētā
1990. GADA 18. APRĪLIS. Bišers: «Mazās valstis atzīst Lietuvas neatkarīgo valdību. No lielvalstīm (tautas spiediena rezultātā) tikai ASV.»
1990. GADA 25. APRĪLIS. Bišers: «Ekonomiskā blokāde Lietuvai. Tā rezultātā arī Lietuva pārtrauca uz āru piegādes un daudzas rūpnīcas nestrādā. Situācija vēl mierīga, jo strādājošo vairums ir lietuvieši.»
1990. GADA 7. MAIJS. Ir nolijušas prieka asaras, un nu jau domājam – kā reaģēt uz visām pretakcijām. Bet vēl par 4. maija vakaru. Kad gājām prom no AP ēkas pa šauru koridoru, kur bija smejoši, dziedoši un raudoši cilvēki, paši neko daudz neredzēdami, aizmiglotām acīm, bija tāda sajūta, ka nokritušas važas.
1990. GADA 15. MAIJS. 9.55. Runā Gorbunovs, ārā ir troksnis, bet – kas tur notiek, nezinām. Ārā troksnis pieaug. Svilpj. (Vakarrīta incidentu izprovocēja pārģērbti iekšlietu karaspēka puiši. Viņi sita ne tikai sievietes, bet arī armijniekus.) Bļāvieni arvien skaļāki. Sēde turpinās. Ir arī saliņas latviešu, kuri sauc: «Heijā, heijā Latvija!» Krievi auro! Viens brīdis bija, kad gāzās šurp, un miliči šos ar grūtībām atspieda atpakaļ. Ir jau zināms, ka ir sasistie. Jau gandrīz viss bija labi, bet tad Dobelis metās klāt pie streiku komitejas pārstāvja, kurš iznāca priekšā, ka viņam neviens nav ļāvis runāt, un šie izgāja no zāles. Tātad kūdīšana ies vaļā. Mēs turpinām darbu.
1990. GADA 16. MAIJS. Ārpusē viss klusu. Vakar plkst.16.00, kad armija bija sakauta (!) un ar kaunu padzīta, un mēs (pēc likuma par karadienestu pieņemšanas) gājām pusdienās, bija pulciņi latviešu, kuri aplaudēja, sveica, lūdza turēties, solījās atbalstīt. Aizkustinoši un ļoti, ļoti grūti. 11.00. Sākās. Ārā jau iztālēm skan svilpieni un kliedzieni. Tur ir neliels bariņš civilo, un svilpšana bija, kad parādījās Rubiks. 17.15. Esam izgāzušies kā veca sēta. Salaidām dēlī balsošanu par Līci un 2,5 stundas muļķīgas strīdēšanās.
1990. GADA 17. MAIJS. Situācija ir saspringta. Sasprindzinājums pieaug, to jūt visi un visur. Cilvēki uz ielas pat. Man vismaz tā liekas. Oficiāli blokādes nav. Piegādes tomēr kavējas, pieaug draudi pārtraukt tās pavisam, jo nav no mūsu puses norēķinu naudā.
