Lauku teritorijās autobusu pieturas nav kā pilsētās – ik pa kilometram. Tāpēc laucinieki priecājas, ja var izkāpt ne pieturā, bet pie savas mājas ceļa, un bēdājas, ja tas nesanāk. Izrādās, ka pirmajā gadījumā autobusu šoferi dara to, ko nedrīkst, bet otrajā viss ir pareizi.
Ar šādu stāstu beidzās Svitenes pagasta iedzīvotājas Mārītes mēģinājums meklēt taisnību. Pirms diviem gadiem pie Mārītes mājām noņēma pieturu, un tagad viņa ir aptuveni pa vidu divām pieturām, starp kurām ir septiņi kilometri. Turklāt pēdējā laikā šoferi izvēlas vairs nepaņemt ārpus pieturām stāvošus pasažierus.
Var jau būt, ka izjūtas būtu citas, ja lauciniece būtu jauna, bet salīdzinoši nesen piedzīvots insults, sasniegti pensijas gadi, un izstaigāt nav tik viegli. Turklāt visapkārt bija sasnidzis, ceļa malas aizputinātas, pārvietoties grūti, tāpēc cerēja, ka autobusa šoferis paņems ceļa galā.
«Tas bija 7. februārī. Vajadzēja doties uz pilsētu gan pēc naudas, gan uz veikaliem, gan pie friziera. Autobusa šoferis skatās uz mani. Stāvu tur, kur kādreiz bija pietura. Šoferis paskatās, redz, ka laikus turu roku, un aizbrauc projām,» atceras Mārīte.
Pēc divām dienām, 9. februārī, situācija atkārtojās, bet pretēji. Ciemos brauca mazdēls. «Lūdza, lai ceļa galā izlaiž, bet šoferis paziņoja, ka nevar pieturēt, aizveda uz Sviteni, kājām nācās iet uz mājām,» stāsta pensionāre.
Beidzot tomēr tikusi uz Bausku. Runājusi ar šoferiem – viņi atzinuši, ka ne visi apstājas. Tomēr soda tur nekāda nevar būt, jo pieturas jau nav. Rindā pie kases minējusi problēmu, un turpat blakus pensionāri atsaukušies, ka arī ko tādu pieredzējuši. Paziņas atzinuši, ka tā notiek visā Latvijā – autobusi vienkārši lauku cilvēkus ārpus pieturām neuzņem. «Vismaz pie kapiem ir pietura. Puķītes uz aizgājējiem aiznest var,» skumji ironizē pensionāre.
Attieksmes jautājumi parādījušies arī citur. «Līdzīga situācija pie Pilsrundāles vidusskolas. Tur iezīmēts pienākšanas laiks, kas ir tūlīt pēc skolēnu stundu beigām, un autobusi aiziet pārāk ātri. Bērni vienkārši nepagūst atnākt. Ir šoferīši, kas ir labi un pagaida piecas minūtes, bet ne visi,» situāciju ilustrē Mārīte.
Ko darīt? Jāzvana uz VSIA «Autotransporta direkcija» un jāmēģina saprast, kas notiek. «Sazvanīt neizdevās. Uzrakstīju e-pasta vēstuli. Atpakaļ atsūtīja, ka neizskatīs, jo nav pēc pareizās formas,» pastāsta Mārīte.
Tomēr savi jautājumi viņai ir, un Mārīte cer, ka izdosies pareizi sagatavot pieteikumu un tomēr novadīt līdz uzņēmuma vadībai. Viņa aicina atjaunot Svitenes pagasta autobusa pieturu «Bērziņi». «Apkārtnē esam piecas mājsaimniecības. Visās dzīvo pensionāri, kam jātiek uz Bausku – pie ārsta, friziera, uz aptieku, veikaliem. Šīs iestādes strādā darbdienās. Dažkārt ciemos ierodas mazbērni skolas vecumā,» norāda pensionāre. Viņa aicina tomēr paredzēt, ka šoferiem ir jāuzņem pasažieri ārpus pieturām. «Izlasīju jūsu mājaslapā rakstīto – misija, vīzija, profesionalitāte, atbildība, attieksme, tādēļ lūdzu paskaidrot jūsu rīcības motivāciju,» tā Mārīte.
Kopumā viņa uz šo situāciju skatās pesimistiski ar mazu cerību, ka sabiedrības iesaiste kaut ko varētu mainīt. «Vai tā ir politika, kas sagatavota, ka vecos cilvēkus visus «izņems» no laukiem? Vai varbūt varam tomēr darīt kaut ko?» vaicā pensionāre.
Sabiedriskā transporta uzņēmuma a/s «Nordeka» pārvadājumu daļas vadītājs Edvards Valdmanis skaidro, ka saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem ar VSIA «Autotransporta direkcija» pasažierus drīkst apkalpot, tas ir, uzņemt un izlaist, tikai kustības sarakstā iekļautās pieturvietās. Nereti a/s «Nordeka» autobusu vadītāji-konduktori, lai nāktu pretim pasažieriem, atkāpjas no šīs normas, zinot, ka uzņēmuma vadība par to nepiemēro sodu. «Šādai cēlsirdībai diemžēl ir ēnas puse, kad citi darbinieki, kuri stingri ievēro darba izpildes noteikumus, pasažieriem atsaka izlaišanu pieturvietās vai vietās ārpus kustības saraksta, tādējādi saņemot sabiedrības kritiku un pārmetumus.
A/s «Nordeka» aicina iedzīvotājus saprast, ka Ceļu satiksmes noteikumos ir strikti definēts pieturvietas jēdziens, kas primāri paģēr un nodrošina satiksmes dalībnieku drošību. Ja cilvēks izlaists ārpus pieturvietas un pakļauts ceļu satiksmes negadījumam, sodu par to piemēro autobusa vadītājam, kurš nav pārliecinājies par drošību pasažiera izlaišanas vietā. Jāapzinās, ka vairākos gadījumos pieturvietas nav iespējams izveidot,» uzsver E. Valdmanis.
Valsts SIA «Autotransporta direkcija» (ATD) viedoklis ir vēl striktāks. ATD sabiedrisko attiecību vadītājs Viktors Zaķis norāda, ka reģionālās nozīmes autobusu maršrutā pārvadātājs nodrošina pasažieru iekāpšanu autobusā un izkāpšanu no tā autoostā vai autobusu kustības sarakstā norādītajā pieturā, kas nozīmē, ka pieturās, kuras nav iekļautas sarakstā, autobusam nav paredzēta apstāšanās.
«Diemžēl mēdz būt situācijas, kad autobusu šoferi apstājas pieturā, kas nav iekļauta kustības sarakstā. Pastāv iespēja, ka tā ir iedibināta neformālā prakse. Tādējādi ATD rīcībā nav informācijas par nepieciešamību veikt izmaiņas kustības sarakstā un iekļaut jaunu – iepriekš nebijušu pieturu. Pasažieru iekāpšanai sabiedriskajā transportā un izkāpšanai no tā pirmām kārtām ir jābūt drošai, tāpēc noteiktas vietas, kurās ierīkotas pieturvietas, ar kurām gan pasažieri, gan arī citi satiksmes dalībnieki var rēķināties. Kādreizējā prakse uzņemt un izlaist pasažierus, kur pagadās, ATD ieskatā nav akceptējama.
Latvijā reģionālo autobusu maršrutu tīklā kopumā ir aptuveni 16,5 tūkstoši pieturvietu, no kurām 9,7 tūkstoši pašlaik ir iekļautas kustības sarakstā. Maršrutu tīkls nepārtraukti mainās, reaģējot uz izmaiņām pasažieru mobilitātes vajadzībās. Piemēram, iepriekšējos četros mēnešos kustības sarakstos ir iekļautas 38 jaunas autobusu pieturas. ATD regulāri lūdz sniegt pašvaldībām un plānošanas reģioniem priekšlikumus, lai apmierinātu pasažieru nepieciešamību izmantot sabiedrisko transportu sev pēc iespējas ērtākā vietā un veidā. Arī pasažieriem ir iespējas aicināt iekļaut kādu konkrētu pieturvietu kustības sarakstos, nosūtot priekšlikumu ATD,» tā V. Zaķis.
