Varētu adīt no rīta līdz vakaram (2)

Aizraušanās. Guntai Kālei nu padodas arvien filigrānāki un sarežģītāki rakstainie dūraiņi

Pirms pieciem gadiem apmēram ap šo laiku, novembra sākumā, Gunta Kāle, pirmo reizi rokās turot četru adatu adīkli, prātoja, kā ar to tagad tikt galā. Nu adītājai padodas arvien filigrānāki un sarežģītāki rakstainie dūraiņi, kuri ne tikai silda rokas, bet arī «viesojas» izstādēs.

«Vairs negribas atgriezties pie vienkāršā»
Kad jautājam Guntai, kā sākās aizraušanās ar rakstainajiem cimdiem un kas ierādīja to adīšanas prasmes, atbilde ir īsa un konkrēta – Sanita (Sanita Behmane-Baibakova, bijusī Tautas lietišķās mākslas studijas «Bauska» vadītāja – aut. piez.). 2018. gadā Gunta tīmekļvietnē «Facebook» pamanīja studijas aicinājumu pieteikties interesentiem, arī pilnīgiem iesācējiem, kas vēlas adīt rakstainus cimdus. Kaut Guntai adīšana nebija sveša, jo 20. gadsimta 90. gados bija noadījusi ne vienu vien džemperi sev un radiem, tomēr cimdu darināšanu nebija sanācis apgūt. Sludinājums nāca tieši laikā – Guntai bija skaidrs, ka to vēlas iemācīties, turklāt ziema priekšā – būs, ar ko nodarboties.
«Tolaik jau man tā īsti neticēja, ka tiešām nemāku. Sākums bija tāds, ka nevarēju saprast, kā es vispār rokā noturēšu tās četras adatas. Līdz tam biju adījusi tikai lielos taisnos gabalus ar divām adatām. Šķita, ka nekas neturas kopā,» atceras adītāja. Gunta labi atminas arī pirmo studijā tapušo rakstaino dūraini. Tas bijis divkārtīgs, uz melna pamata ieadīti violeti rombiņi. Studijas vadītāja pieteikusi rūpīgi izvēlēties musturu, lai otrā pusē nav lieli pārstaipi un, roku bāžot cimdā, pirksts neaizlien tur, kur nevajag. Pirmie dūraiņi sanākuši stipri lieli, izpildījums, piemēram, valnītim bijis vienkāršs, taču uzvilkt tos varēja, no rokas nost nekrita. «Strādāšanai, nevis, lai pucētos,» noteic Gunta.
Tālāk pakāpeniski arvien tika pamēģināts kaut kas jauns. Nu kaut vai jau pieminētais valnītis. Tam variāciju esot ļoti daudz. Ierasto nemaz vairs Guntas adījumos neredzēsit. Tagad dienas kārtībā – bārkstis. Pamēģināts jau ir, bet rezultāts neesot paticis. Tās jau nav tikai parastas cilpas – svarīgi uzadīt tā, lai nevelkas, lai visas bārkstis vienādi stāv. Teorija, kā saka Gunta, jau apgūta, šosezon tā noteikti tiks likta lietā. Arī dūraiņa īkšķa adījums no vienkāršas divu krāsu mijas vispirms evolucionēja līdz tam, ka musturs virspusē pilnībā saplūst ar cimda rakstu. Taču tagad, arī pirkstu atliecot, tā rakstu neatšķirt no pārējā cimda adījuma. «Ja esi to reiz pamēģinājis un redzējis, cik labi tas izskatās, – vairs negribas atgriezties pie vienkāršā,» atzīst Gunta.

Jāada vasarā, lai uzņem siltumu
Cimdu tapšanas ilgums mērāms galvenokārt vakaros, kad pēc darba un mājas soļa apdarīšanas var uz pāris stundām apsēsties pie televizora un paņemt rokā adīkli. Gunta gan smejas, ka viss atkarīgs no tā, ko rāda, – ja tas ir kas interesants, var paadīt arī ilgāk. Līdz ar to viens rakstaiņu pāris top apmēram divu nedēļu laikā. Tagad, kad Gunta dzīvo pie mammas, kurai rit jau devītais gadu desmits un kura aizrāvusies ar pirkstaiņu adīšanu, vakarus abas pavada kopā, adot pie «zilā ekrāna». Vai var rokdarbus savienot ar televīzijas vērošanu? Var! To apliecinot ne tikai tas, ka Gunta pēc tam var pārstāstīt to, kas rādīts, bet arī viņas un mammas spraigās diskusijas par ekrāna saturu adīšanas laikā.
Nav tā, ka adīšana Guntai ir tikai tumšā gada laika nodarbe. Šogad tā turpināta arī vasaras periodā, jo nebija tik daudz laika jāvelta dārza darbiem. «Vispār jau saka, cimdi jāada vasarā – lai tie uzņem siltumu. Vai no tiesas tā ir – to jau mēs nezinām,» piebilst rokdarbniece.
Guntai adīšana ir kā atpūta, turklāt ļoti laba. Viņa teic, ka tad, kad cimds jau uzadīts, tas vairs tā īsti nemaz neinteresējot, jo aizrauj tieši pats adīšanas process. Ja vien būtu vaļas, viņa varētu adīt no rīta līdz pat vakaram. Turklāt adāmā jau nekad nepietrūkst, jo vēlmju, ko gribas uzadīt, esot tik daudz, ka nezina, kad to varētu paspēt.

Par labāko atzīst vilnas dziju
Visi Guntas darinātie dūraiņi ir no tīras aitas vilnas, kura, viņasprāt, ir visatbilstošākā šo cimdu būtībai. Varot, protams, izmantot arī cita veida dziju. Rokdarbniece izvēlas ziemeļu kaimiņu igauņu ražotu dziju, jo tai dzīpars vienādāks. Krāsu un musturu izvēlē savukārt noteicošā tikai un vienīgi pašas Guntas patikšana. Viņai patīk izmantot melnu dziju pamatam un atbilstoši tā brīža noskaņai piemeklēt krāsu rakstam. Iedvesmu rakstiem pašlaik viņa smeļas krājumā «Rucavas cimdu mantojums», taču ir arī musturi, ko pati izveidojusi.
Rakstaino cimdu adīšana nav tāda, ka ņem tik adatas rokā un adi. Sākumā ir jāizdomā un jāizplāno. Gunta cimdu ar rakstu uzzīmē, jo svarīgi, lai musturs skaisti noslēdzas un iekļaujas, nevis tiek neglīti norauts. Viņa gan iztiekot ar krustiņu zīmēšanu rūtiņu kladē, taču esot adītājas, kas rakstus arī izkrāso.
Adītāja ilgu laiku izmantojusi standarta 20 centimetru garās adatas, kuras šķitušas pavisam piemērotas. Taču, pamēģinot par pieciem centimetriem īsākas, pārliecinājusies, ka šīs ir daudz ērtākas un kompaktākas. Bieži mainīt adatas nav vajadzības, tomēr skaidrs, ka koka vai bambusa adatas viņai gan nederēšot. Tāpat tagad esot modīgi adīt arī cimdus ar divām adatām, bet Gunta paliek uzticīga tam, kā reiz iemācīta.

Dūraiņi siltāki
Gunta arī pati labprāt velk cimdus. Viņa piekrīt, ka dūraiņi ir siltāki nekā pirkstainie cimdi. Guntai rokas parasti sāk salt pirmās, tāpēc kārtīgā ziemā vienas kārtas dūraiņi šķiet pat par plānu: «Kad ārā ir kādi mīnus 25 grādi, uzvelku pirkstaiņus un pa virsu vēl dubultos dūraiņus – tad man ir ļoti silti.»
Bez rakstainajiem cimdiem Gunta darina arī zeķes. Džemperus gan vairs neada nemaz. Pa šiem gadiem zeķu uzadīts apmēram tikpat, cik cimdu. Lai gan skaitīts neesot, taču tuvu simtam cimdiem vajadzētu būt. Zeķes esot vieglāk uzadāmas, taču aizraujošāki noteikti ir rakstainie dūraiņi. Arī cilvēkus zeķes interesē vairāk, jo tās ir praktiskākas. Lai gan, kā atzīst Gunta, šovasar paralēli Dziesmu un deju svētkiem notikušajā mājražotāju tirgū rak-staini dūraiņi bijuši ļoti pieprasīti. Daļa Guntas rakstaiņu «aizgājuši tautās» kā dāvanas. Tos var iegādāties arī Bauskas muzejā.